D vitamīns cauri laikiem

Mūsdienās daudzas ikdienas lietas, kļūst tik pašsaprotamas, ka nesenā pagātne ar melnbaltajām fotogrāfijām šķiet aizmirsta. Izdzirdot vārdu „vitamīns” sejā neviļus var parādīties smaids, liecinot, ka par šo „sīko vienību” visu jau zinām. Patiesībā vitamīni nav sīka vienība, jo pirms dažiem gadsimtiem vitamīna trūkums organismā līdzinājās nāves rēgam, kas savā ceļā nopļāva milzum daudz ļaužu.

Tā cingu jeb skorbutu dēvēja par pirātu un jūrasbraucēju slimību, jo ilgajos ceļojumos jūrniekiem attīstījās dzīvībai bīstami sindromi, kas tos nogalināja lielā skaitā.

Iespējams, ne visos gadījumos dažādu vitamīnu trūkums organismā beidzās tik traģiski, taču interesanti atzīmēt, ka pirmo reizi D vitamīna trūkuma izraisīts rahīts kā nāves iemesls parādās Londonas mirušo reģistrā 1634. gadā, uzskaitot 14 gadījumus. Turpmākajos gados to skaits pamazām pieaug, un 1657. gadā fiksēts 441 gadījums. Redzams, ka rahīts nav bijis tik postošs, taču tas vairāk saistīts ar priekšstatu par tā skeletu kropļojošo raksturu. Stāsts par rahītu ir vijies daudzu gadsimtu garumā, iesaistot izcilas personības un neizbēgami nonākot pie D vitamīna atklāšanas. Atklātā „sīkā vienība” nesa risinājumu daudzām problēmām, kuras citādi nebija iespējams atrisināt.

Tiek uzskatīts, ka pirmais, kas apraksstījis dažus rahīta simptomus savā slavenajā medicīnas traktātā „Ginekoloģija”, ir Efezas ārsts Sorano (98.-138.gads), kurš dzīvoja un praktizēja Aleksandrijā un Romā. Daudz vēlāk, ap 1554. gadu, Teodosijs no Boloņas aprakstīja bālu bērnu, kurš nevarēja ne sēdēt, ne stāvēt un nebija spējīgs noturēt galvu paša spēkiem. Tam mugurkaulā veidojās kūkums, vērsts uz aizmuguri un sāniem. Šādi apraksti visai bieži parādās cilvēces medicīnas vēsturē.

Pirmos medicīniskos darbus, kuros visai detalizēti bija aprakstīti rahīta simptomi un raksturs, publicēja angļu un īru ārsti secīgi: Daniels Vislers, Arnolds Būts, Fransiss Glisons un Džons Mejovs (Daniel Whistler, Arnold Boot, Francis Glisson, John Mayow), kas tika publicēti no 1645. līdz 1668. gadam. Visgarāko un detalizētāko aprakstu no šiem minētajiem ārstiem ir devis tieši Fransiss Glisons, kurš bija ne tikai ārsts, bet arī anatoms un Kembridžas universitātes medicīnas goda profesors 40 gadus.

Vēstures gaitā, apkopojot nelielās informācijas drumslas, pamazām iezīmējās rahīta saistība ar saules gaismas trūkumu un specifiskiem „diētas” produktiem, kas varētu ārstēt rahītu. Interesants ir kāds sera Tomasa Brauna komentārs vēstulē, kas rakstīta ap 1644. gadu, par Norfolkas putniem. Aprakstot kraukļus, viņš atklāj: „Jaunos putnus bieži lieto uzturā un var arī iegādāties tirgū, daudz tiek medīti to aknu dēļ, lai ārstētu rahītu.” Arī F. Glisons savos traktātos piemin kraukļu aknas kā iespējamo ārstēšanas līdzekli, papildinot „zāļu” sarakstu ar varžu aknām. Rekomendēto ārstniecības veidu vidū figurēja arī vēdera gozēšana saulītē. Kaut gan turpmākajos divos gadsimtos nebija īpaša progresa D vitamīna atklāšanas virzienā, starplaikā parādās iespējamā saikne starp veiksmīgi ārstētu rahītu un mencu aknu eļļas lietošanu Mančesteras Karaliskajā hospitālī 1728. gadā. 1822. gadā Snadeki no Polijas raksta, ka saules gaismas iedarbība uz ķermeņa ādu ir vislabākais veids šīs slimības profilaksei un ārstēšanai. Vēlāk, 1868. gadā, franču ārsts Armands Truso (Armand Trousseau) jau konkrēti apraksta, kā tika izārstēts rahīts, lietojot mencu aknu eļļu.

No 1917. līdz 1922. gadam rahīta rašanās un ārstēšanas pētniecībā bija straujš izrāviens. Amerikāņu bioķīmiķis Elmers Makolums (Elmer McCollum) 1914. gadā mencu aknu eļļā atklāja vielu, kas tika nosaukta par A vitamīnu. Angļu ārsts Edvards Melanbijs (Edward Mellanby) novēroja, ka, barojot iesprostotus suņus tikai ar putru, tiem attīstījās rahīts, kuru vēlāk varēja sekmīgi izārstēt ar mencu aknu eļļu. Viņš nāca pie secinājuma, ka rahīta ierosinātājs ir kāds būtisks uztura elements. Nedaudz vēlāk, 1922. gadā, E. Makolums eksperimentāli pierādīja, ka suņu rahīta ārstējošais elements nav A vitamīns, bet gan kāds cits. Mencu aknu eļļa tika modificēta, un tajā esošais A vitamīns iznīcināts. Dodot suņiem šādu modificētu eļļu, rezultāts bija pozitīvs. Viņš secināja, ka ārstējošais uztura elements ir atšķirīgs no A vitamīna, un nosauca to par D vitamīnu, jo tas bija ceturtais atklātais vitamīns pēc kārtas.

Tātad 1922. gadā tika apstiprināta D vitamīna esamība un pierādīta tā loma rahīta ārstēšanā.

Sākotnēji pētniekiem nebija pat nojausmas par to, ka atšķirībā no citiem vitamīniem D vitamīns var tikt sintezēts pašā cilvēkā, tam atrodoties saules gaismā. 1925. gadā tika konstatēts, ka, apstarojot ar ultravioleto starojumu dehidroholesterīnu, veidojas taukos šķīstošs vitamīns holekalciferols, ko dēvējam par D3 vitamīnu. Mūsdienās zinām, ka holekalciferols ir neaktīva D vitamīna forma, kas aktivizējas aknās, veidojot kalcidiolu ar tālāku pārveidošanos nierēs, kļūstot par kalcitriolu jeb aktīvo D3 vitamīnu. Šie pēdējie atklājumi tika veikti 1971.–1972. gadā un līdz mūsu dienām ir gana izpētīti.

Lai gan informācija un zināšanas par D vitamīnu ir pietiekamas, tomēr pētījumi liecina, ka D vitamīna trūkums nav attiecināms tikai uz pagātni. Priekšstats par to, ka D vitamīns nepieciešams tikai jaundzimušajiem un zīdaiņiem, ir maldinošs. Mūsdienās atklāts, ka D vitamīna trūkums mūs bieži skar slēptākā veidā un izpaužas kā osteoporoze un pazemināta imunitāte. Tam par iemeslu var būt arī nevēlēšanās pārāk daudz uzturēties tiešos saules staros sakarā ar ādas vēža attīstības risku, sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem, tādēļ D vitamīna papildus uzņemšana, nepieciešamības gadījumā kontrolējot tā līmeni asinīs, ieteicams visām vecuma grupām.

Pēdējos gados D vitamīna deficīta problēmas risināšanai iesaka vienīgi tīra D vitamīna lietošanu, jo modernie zivju eļļas preparāti nav vis D vitamīna, bet gan omega-3 nepiesātināto taukskābju avots.

Avots: Ilustrētā Zinātne, 2015