Pieaugušajiem pirmās pazīmes, kas norāda uz pazeminātu D vitamīna līmeni, ir biežāka slimošana, īpaši ar akūtām elpceļu saslimšanām [1], kā arī hronisks nogurums un nespēks. Ja D vitamīna līmenis ir īpaši zems – zem 10 ng/ml, ir traucēta kaulu mineralizācija un var sākties osteomalācija jeb kaulu mīkstināšanās [2].
Pie D vitamīna pozitīvajām īpašībām minama iesaistīšanās imūnās sistēmas funkcionēšanā un noguruma mazināšana [3]. Domājot par savu D vitamīna līmeni, jāizvērtē savi ikdienas paradumi. Konkrētāk – cik ilgu laiku pavadām saulē, vai mūsu darbs pārsvarā ir ārā vai telpās, cik daudz laika mēs pavadām ārā tieši saulainā laikā. Tā kā ar ēdienu varam nodrošināt vidēji tikai līdz 10% no uzņemamā D vitamīna daudzuma, tad saules stari ir galvenais D vitamīna avots. Un, jo mazāk laika mēs pavadām ārā, jo lielāka ir iespēja, ka mūsu D vitamīna līmenis būs nepietiekams.
Tam iemesls ir Latvijas ģeogrāfiskais novietojums tik tālu uz ziemeļiem – pat aktīvi cilvēki, kuri daudz laika pavada ārā un uzņem pārtiku, kas bagāta ar D vitamīnu, ziemā un pavasarī visticamāk saskarsies ar D vitamīna trūkumu. Tas tāpēc, ka šajā laikā saule pat dienas vidū ir pārāk zemu debesīs, lai tās UV B stari varētu palīdzēt saražot pietiekoši daudz D vitamīna.
Savu D vitamīna līmeni var noteikt ar laboratorisku izmeklējumu – nosakot D vitamīnu asinīs.
Maksimālā profilaktiskā diennakts deva D vitamīna pieaugušajiem ir noteikta līdz 4000 SV dienā, ko ir noteikusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde jeb EFSA (European Food Safety Authority). Nepieciešamības gadījumā (D vitamīna deficīts, pasliktināta D vitamīna uzsūkšanās organismā, utt.) ārsts šo devu var palielināt.
